홈 > 수행경전 > 대념처경

대념처경

dutiyavibhaṅgasuttaṃ (SN 48.10)[분석경2]

0 559 2017.08.11 23:38
dutiyavibhaṅgasuttaṃ (SN 48.10)[분석경2]

“pañcimāni, bhikkhave, indriyāni. katamāni pañca? saddhindriyaṃ ... pe ... paññindriyaṃ. katamañca, bhikkhave, saddhindriyaṃ? idha, bhikkhave, ariyasāvako saddho hoti, saddahati tathāgatassa bodhiṃ — ‘itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā’ti — idaṃ vuccati, bhikkhave, saddhindriyaṃ.

비구들이여, 다섯 가지 기능이 있다. 무엇이 다섯인가? 믿음의 기능 … 지혜의 기능이다. 비구들이여, 그러면 무엇이 믿음의 기능인가? 비구들이여, 여기 성스러운 제자는 믿음이 있다. 그는 여래의 깨달음을 믿는다. ㅡ ‘이렇게 그분 부처님께서는 모든 번뇌 떠나신 분, 스스로 완전한 깨달음을 이루신 분, 밝음과 실천을 갖추신 분, 진리의 길 보이신 분, 세상일을 모두 훤히 아시는 분, 어리석은 이도 잘 이끄시는 위없는 분, 모든 천상과 인간의 스승, 깨달으신 분, 존귀하신 분이시다.’라고. ㅡ 비구들이여, 이것이 믿음의 기능이라고 불린다.

“katamañca, bhikkhave, vīriyindriyaṃ? idha, bhikkhave, ariyasāvako āraddhavīriyo viharati akusalānaṃ dhammānaṃ pahānāya, kusalānaṃ dhammānaṃ upasampadāya, thāmavā daḷhaparakkamo anikkhittadhuro kusalesu dhammesu. so anuppannānaṃ pāpakānaṃ akusalānaṃ dhammānaṃ anuppādāya chandaṃ janeti vāyamati vīriyaṃ ārabhati cittaṃ paggaṇhāti padahati; uppannānaṃ pāpakānaṃ akusalānaṃ dhammānaṃ pahānāya chandaṃ janeti vāyamati vīriyaṃ ārabhati cittaṃ paggaṇhāti padahati; anuppannānaṃ kusalānaṃ dhammānaṃ uppādāya chandaṃ janeti vāyamati vīriyaṃ ārabhati cittaṃ paggaṇhāti padahati; uppannānaṃ kusalānaṃ dhammānaṃ ṭhitiyā asammosāya bhiyyobhāvāya vepullāya bhāvanāya pāripūriyā chandaṃ janeti vāyamati vīriyaṃ ārabhati cittaṃ paggaṇhāti padahati — idaṃ vuccati, bhikkhave, vīriyindriyaṃ.

비구들이여, 그러면 무엇이 정진의 기능인가? 비구들이여, 여기 성스러운 제자는 열심히 정진하여 머문다. 그는 불선법(不善法)들을 버리고 선법(善法)들을 구족하기 위해서 선법(善法)들에 대해서 강력하고 열정적이고 책임을 포기하지 않는다. 

그는 일어나지 않은 악한 불선법들을 일어나지 않게 하기 위하여, 용의(用意)를 생기게 하고, 노력하고, 정진으로 힘쓰고, 마음을 다잡아 이끌려고 애를 쓴다. 일어난 악한 불선법들을 버리기 위하여, 용의를 생기게 하고, 노력하고, 정진으로 힘쓰고, 마음을 다잡아 이끌려고 애를 쓴다. 일어나지 않은 선법들을 일어나게 하기 위하여, 용의를 생기게 하고, 노력하고, 정진으로 힘쓰고, 마음을 다잡아 이끌려고 애를 쓴다. 일어난 선법들을 지속시키고, 혼란스럽지 않게 하고, 더욱 더 증장시키고, 충만하게 하고, 닦아서 완성하기 위하여 용의를 생기게 하고, 노력하고, 정진으로 힘쓰고, 마음을 다잡아 이끌려고 애를 쓴다. ㅡ 비구들이여, 이것이 바른 노력이라고 불린다.

“katamañca, bhikkhave, satindriyaṃ? idha, bhikkhave, ariyasāvako satimā hoti paramena satinepakkena samannāgato, cirakatampi cirabhāsitampi saritā anussaritā. so kāye kāyānupassī viharati ātāpī sampajāno satimā, vineyya loke abhijjhādomanassaṃ; vedanāsu ... pe ... citte ... pe ... dhammesu dhammānupassī viharati ātāpī sampajāno satimā, vineyya loke abhijjhādomanassaṃ — idaṃ vuccati, bhikkhave, satindriyaṃ.

비구들이여, 그러면 무엇이 사띠의 기능인가? 비구들이여, 여기 성스러운 제자는 사띠한다. 그는 뛰어난 사띠와 분별을 갖추어 오래 전에 행하고 오래 전에 말한 것이라도 모두 기억한다. 

그는 신(身)에서 신(身)을 이어 보면서 머문다. 알아차리고 옳고 그름을 판단하고 옳음의 유지-향상을 위해 노력하여, 세상에서 간탐과 고뇌를 제어한다. 수(受)에서 수(受)를 이어 보면서 … 심(心)에서 심(心)을 이어 보면서 … 법(法)에서 법(法)을 이어 보면서 머문다. 알아차리고 옳고 그름을 판단하고 옳음의 유지-향상을 위해 노력하여, 세상에서 간탐과 고뇌를 제어한다. ㅡ 비구들이여, 이것이 사띠의 기능이라고 불린다.

“katamañca, bhikkhave, samādhindriyaṃ? idha, bhikkhave, ariyasāvako vossaggārammaṇaṃ karitvā labhati samādhiṃ, labhati cittassa ekaggataṃ. so vivicceva kāmehi vivicca akusalehi dhammehi savitakkaṃ savicāraṃ vivekajaṃ pītisukhaṃ paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. vitakkavicārānaṃ vūpasamā ajjhattaṃ sampasādanaṃ cetaso ekodibhāvaṃ avitakkaṃ avicāraṃ samādhijaṃ pītisukhaṃ dutiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. pītiyā ca virāgā upekkhako ca viharati sato ca sampajāno sukhañca kāyena paṭisaṃvedeti yaṃ taṃ ariyā ācikkhanti ‘upekkhako satimā sukhavihārī’ti tatiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. sukhassa ca pahānā dukkhassa ca pahānā pubbeva somanassadomanassānaṃ atthaṅgamā adukkhamasukhaṃ upekkhāsatipārisuddhiṃ catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati — idaṃ vuccati, bhikkhave, samādhindriyaṃ.

비구들이여, 그러면 무엇이 삼매의 기능인가? 비구들이여, 여기 성스러운 제자는 대상을 놓아버림을 행하여 삼매를 얻고 마음이 한 끝에 집중됨[심일경성(心一境性)]을 얻는다. 

그는 소유적 사유[욕(慾)]들로부터 벗어나고, 불선법(不善法)들로부터 벗어나서, 위딱까[심(尋)]이 있고 위짜라[사(伺)]가 있고 떨쳐버림에서 생긴 기쁨[희(喜)]와 즐거움[락(樂)]으로 초선(初禪)을 성취하여 머문다. 위딱까와 위짜라의 가라앉음으로 인해, 안으로 평온함과 마음의 집중된 상태가 되어, 위딱까도 없고 위짜라도 없고 삼매에서 생긴 기쁨과 즐거움으로 제이선(第二禪)을 성취하여 머문다. 기쁨이 빛바래어 평정[사(捨)]하게 머물며, 염(念)-정지(正知)하면서, 몸으로 즐거움을 경험하니, 성인들이 말하는 “평정에서 사띠를 갖추어 즐거움에 머문다[사념락주(捨念樂住)].”는 제삼선(第三禪)을 성취하여 머문다. 즐거움[락(樂)]도 버려지고 괴로움[고(苦)]도 버려지고, 또한 이미 만족[희(喜)]과 고뇌[우(憂)]들도 사라졌기에, 괴로움도 없고 즐거움도 없는[불고불락(不苦不樂)] 평정과 사띠와 청정[사념청정(捨念淸淨)]의 제사선(第四禪)을 성취하여 머문다. ㅡ 비구들이여, 이것이 삼매의 기능이라고 불린다.

“katamañca, bhikkhave, paññindriyaṃ? idha, bhikkhave, ariyasāvako paññavā hoti udayatthagāminiyā paññāya samannāgato ariyāya nibbedhikāya, sammā dukkhakkhayagāminiyā. so ‘idaṃ dukkhan’ti yathābhūtaṃ pajānāti, ‘ayaṃ dukkhasamudayo’ti yathābhūtaṃ pajānāti, ‘ayaṃ dukkhanirodho’ti yathābhūtaṃ pajānāti, ‘ayaṃ dukkhanirodhagāminī paṭipadā’ti yathābhūtaṃ pajānāti — idaṃ vuccati, bhikkhave, paññindriyaṃ. imāni kho, bhikkhave, pañcindriyānī”ti.

비구들이여, 그러면 무엇이 지혜의 기능인가? 비구들이여, 여기 성스러운 제자는 지혜롭다. 그는 성스럽고, 꿰뚫음을 갖추었으며, 바르게 괴로움의 멸진으로 이끄는, 일어남과 사라짐으로 이끄는 지혜를 구족했다. 

그는 ‘이것이 괴로움이다.’라고 있는 그대로 분명히 안다. ‘이것이 괴로움의 일어남이다.’라고 있는 그대로 분명히 안다. ‘이것이 괴로움의 소멸이다.’라고 있는 그대로 분명히 안다. ‘이것이 괴로움의 소멸로 이끄는 실천이다.’라고 있는 그대로 분명히 안다. ㅡ 비구들이여, 이것이 지혜의 기능이라고 불린다. 비구들이여, 이러한 다섯 가지 기능이 있다.


Comments