홈 > 수행경전 > 구차제정

구차제정

차례차례 경[anupadasuttaṃ(MN 111)]

0 616 2017.08.08 17:11
▣ 차례차례 경[anupadasuttaṃ(MN 111)]

; 사리뿟따 존자의 깨달음의 과정을 통해 구차제정 각각의 속성을 설명해 줍니다. 즉 구차제정 각각을 구성하고 있는 법들을 설명하는 것입니다. 또한, 그런 법들의 관찰 과정을 소개함으로써 순차적으로 더 높은 벗어남을 향해 향상하는 방법을 알려줍니다. 

evaṃ me sutaṃ — ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme. tatra kho bhagavā bhikkhū āmantesi — “bhikkhavo”ti. “bhadante”ti te bhikkhū bhagavato paccassosuṃ. bhagavā etadavoca —

이렇게 나는 들었다. - 한때 부처님은 사왓티 제따와나의 아나타삔디까 승원에 머무셨다. 거기서 부처님은 ‘비구들이여’라고 비구들을 부르셨다. ‘존자시여’라고 비구들은 부처님께 대답했다. 부처님은 이렇게 말씀하셨다.

“paṇḍito, bhikkhave, sāriputto; mahāpañño, bhikkhave, sāriputto; puthupañño, bhikkhave, sāriputto; hāsapañño, bhikkhave, sāriputto; javanapañño, bhikkhave, sāriputto; tikkhapañño, bhikkhave, sāriputto; nibbedhikapañño, bhikkhave, sāriputto; sāriputto, bhikkhave, aḍḍhamāsaṃ anupadadhammavipassanaṃ vipassati. tatridaṃ, bhikkhave, sāriputtassa anupadadhammavipassanāya hoti.

비구들이여, 사리뿟따는 현명하다. 비구들이여, 사리뿟따는 큰 지혜를 가졌다. 사리뿟따는 해체적인 지혜를 가졌다. 사리뿟따는 웃는 지혜를 가졌다. 사리뿟따는 신속하게 이해하는 지혜를 가졌다. 사리뿟따는 예리하고 지적인 지혜를 가졌다. 사리뿟따는 꿰뚫는 지혜를 가졌다. 비구들이여, 사리뿟따는 보름 동안 순차적인 법의 위빳사나를 위빳사나 했다. 비구들이여, 이것이 사리뿟따에 의한 순차적인 법의 위빳사나이다.

“idha, bhikkhave, sāriputto vivicceva kāmehi vivicca akusalehi dhammehi savitakkaṃ savicāraṃ vivekajaṃ pītisukhaṃ paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. ye ca paṭhame jhāne dhammā vitakko ca vicāro ca pīti ca sukhañca cittekaggatā ca, phasso vedanā saññā cetanā cittaṃ chando adhimokkho vīriyaṃ sati upekkhā manasikāro — tyāssa dhammā anupadavavatthitā honti. tyāssa dhammā viditā uppajjanti, viditā upaṭṭhahanti, viditā abbhatthaṃ gacchanti. so evaṃ pajānāti — ‘evaṃ kirame dhammā ahutvā sambhonti, hutvā paṭiventī’ti. so tesu dhammesu anupāyo anapāyo anissito appaṭibaddho vippamutto visaṃyutto vimariyādīkatena cetasā viharati. so ‘atthi uttari nissaraṇan’ti pajānāti. tabbahulīkārā atthitvevassa hoti.

비구들이여, 여기 사리뿟따는 소유적 사유[kāma - 욕(慾)]로부터 벗어나고 불선법(不善法)으로부터 벗어나서 vitakka[심(尋)]과 vicāra[사(伺)]가 있는 초선(初禪)을 성취하여 머문다. 초선에는 vitakka[심(尋)]-vicāra[사(伺)]-pīti[희(喜)]-sukha[락(樂)]-cittekaggatā[심일경성(心一境性)], phassa[촉(觸)]-vedanā[수(受)]-saññā[상(想)]-cetanā[사(思)]-citta[심(心)]-chanda[욕(欲)]-adhimokkha[결정]-vīriya[노력]-sati[염(念)]-upekkhā[사(捨)]-manasikāra[작의(作意)] 등의 법들이 있고, 이 법들을 차례차례로 분석하였다. 이 법들은 자각적으로 일어나고 자각적으로 유지 되다가 자각적으로 사라져 간다. 그는 이렇게 분명히 안다 - ‘참으로 이렇게 법들은 없는 동안에 생겨나고, 있는 동안에 사라진다.’라고. 그는 그 법들에 접근하지도 않고 멀어지지도 않고 의지하지도 않고 묶이지도 않고 버리지도 않고 족쇄를 차지 않고 제한되지 않은 마음으로 머문다. 그는 ‘더 높은 벗어남이 있다.’라고 분명히 안다. 그리고 이것을 많이 행함으로 인해 그것이 분명히 있게 된다.

“puna caparaṃ, bhikkhave, sāriputto vitakkavicārānaṃ vūpasamā ajjhattaṃ sampasādanaṃ cetaso ekodibhāvaṃ avitakkaṃ avicāraṃ samādhijaṃ pītisukhaṃ dutiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. ye ca dutiye jhāne dhammā — ajjhattaṃ sampasādo ca pīti ca sukhañca cittekaggatā ca, phasso vedanā saññā cetanā cittaṃ chando adhimokkho vīriyaṃ sati upekkhā manasikāro — tyāssa dhammā anupadavavatthitā honti. tyāssa dhammā viditā uppajjanti, viditā upaṭṭhahanti, viditā abbhatthaṃ gacchanti. so evaṃ pajānāti — ‘evaṃ kirame dhammā ahutvā sambhonti, hutvā paṭiventī’ti. so tesu dhammesu anupāyo anapāyo anissito appaṭibaddho vippamutto visaṃyutto vimariyādīkatena cetasā viharati. so ‘atthi uttari nissaraṇan’ti pajānāti. tabbahulīkārā atthitvevassa hoti.

비구들이여, 여기 사리뿟따는 vitakka와 vicāra의 가라앉음으로 인해, 내적인 평온과 마음의 집중된 상태가 되어, vitakka와 vicāra 없이, 삼매에서 생긴 기쁨[희(喜)]와 즐거움[락(樂)]으로, 제이선(第二禪)을 성취하여 머문다. 제이선에는 ajjhattaṃ sampasāda[내적인 평온]-pīti[희(喜)]-sukha[락(樂)]-cittekaggatā[심일경성(心一境性)], phassa[촉(觸)]-vedanā[수(受)]-saññā[상(想)]-cetanā[사(思)]-citta[심(心)]- chanda[욕(欲)]-adhimokkha[결정]-vīriya[노력]-sati[염(念)]-upekkhā[사(捨)]-manasikāra[작의(作意)] 등의 법들이 있고, 이 법들을 차례차례로 분석하였다. 이 법들은 자각적으로 일어나고 자각적으로 유지 되다가 자각적으로 사라져 간다. 그는 이렇게 분명히 안다 - ‘참으로 이렇게 법들은 없는 동안에 생겨나고, 있는 동안에 사라진다.’라고. 그는 그 법들에 접근하지도 않고 멀어지지도 않고 의지하지도 않고 묶이지도 않고 버리지도 않고 족쇄를 차지 않고 제한되지 않은 마음으로 머문다. 그는 ‘더 높은 벗어남이 있다.’라고 분명히 안다. 그리고 이것을 많이 행함으로 인해 그것이 분명히 있게 된다.

“puna caparaṃ, bhikkhave, sāriputto pītiyā ca virāgā upekkhako ca viharati sato ca sampajāno, sukhañca kāyena paṭisaṃvedeti. yaṃ taṃ ariyā ācikkhanti — ‘upekkhako satimā sukhavihārī’ti tatiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. ye ca tatiye jhāne dhammā — sukhañca sati ca sampajaññañc cittekaggatā ca, phasso vedanā saññā cetanā cittaṃ chando adhimokkho vīriyaṃ sati upekkhā manasikāro — tyāssa dhammā anupadavavatthitā honti, tyāssa dhammā viditā uppajjanti, viditā upaṭṭhahanti, viditā abbhatthaṃ gacchanti. so evaṃ pajānāti — ‘evaṃ kirame dhammā ahutvā sambhonti, hutvā paṭiventī’ti. so tesu dhammesu anupāyo anapāyo anissito appaṭibaddho vippamutto visaṃyutto vimariyādīkatena cetasā viharati. so ‘atthi uttari nissaraṇan’ti pajānāti. tabbahulīkārā atthitvevassa hoti.

기쁨[희(喜)]도 사라진 후, 평정[사(捨)]에 머물며, sati[염(念)]와 sampajāna[정지(正知)]를 지니고서, 몸으로 즐거움[락(樂)]을 경험하니, 성인들이 말하는 “평정에서 sati을 갖추어 즐거움에 머무른다.”는, 제삼선을 성취하여 머문다. 제삼선에는 sukha [락(樂)]-sati sampajañña[염(念)-정지(正知)]-cittekaggatā[심일경성(心一境性)], phassa[촉(觸)]-vedanā[수(受)]-saññā[상(想)]-cetanā[사(思)]-citta[심(心)]- chanda[욕(欲)]-adhimokkha[결정]-vīriya[노력]-sati[염(念)]-upekkhā[사(捨)]- manasikāra[작의(作意)] 등의 법들이 있고, 이 법들을 차례차례로 분석하였다. 이 법들은 자각적으로 일어나고 자각적으로 유지 되다가 자각적으로 사라져 간다. 그는 이렇게 분명히 안다 - ‘참으로 이렇게 법들은 없는 동안에 생겨나고, 있는 동안에 사라진다.’라고. 그는 그 법들에 접근하지도 않고 멀어지지도 않고 의지하지도 않고 묶이지도 않고 버리지도 않고 족쇄를 차지 않고 제한되지 않은 마음으로 머문다. 그는 ‘더 높은 벗어남이 있다.’라고 분명히 안다. 그리고 이것을 많이 행함으로 인해 그것이 분명히 있게 된다.

“puna caparaṃ, bhikkhave, sāriputto sukhassa ca pahānā dukkhassa ca pahānā pubbeva somanassadomanassānaṃ atthaṅgamā adukkhamasukhaṃ upekkhāsatipārisuddhiṃ catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. ye ca catutthe jhāne dhammā — upekkhā adukkhamasukhā vedanā passaddhattā cetaso anābhogo satipārisuddhi cittekaggatā ca, phasso vedanā saññā cetanā cittaṃ chando adhimokkho vīriyaṃ sati upekkhā manasikāro — tyāssa dhammā anupadavavatthitā honti. tyāssa dhammā viditā uppajjanti, viditā upaṭṭhahanti, viditā abbhatthaṃ gacchanti. so evaṃ pajānāti — ‘evaṃ kirame dhammā ahutvā sambhonti, hutvā paṭiventī’ti. so tesu dhammesu anupāyo anapāyāe anissito appaṭibaddho vippamutto visaṃyutto vimariyādīkatena cetasā viharati. so ‘atthi uttari nissaraṇan’ti pajānāti. tabbahulīkārā atthitvevassa hoti.

즐거움[락(樂)]도 끊어졌고 괴로움[고(苦)]도 끊어졌고, 또한 이미 만족과 고뇌들도 완전히 끊어졌기에, 괴로움도 없고 즐거움도 없는 맑고 깨끗한 평정에서 알아차림이 있는, 제사선(第四禪)을 성취하여 머문다. 제사선에는 upekkhā[사(捨)]-괴롭지도 즐겁지도 않은 느낌-편안함에 따르는 마음의 무관심-sati의 청정-cittekaggatā[심일경성(心一境性)], phassa[촉(觸)]-vedanā[수(受)]-saññā[상(想)]-cetanā[사(思)]-citta [심(心)]-chanda[욕(欲)]-adhimokkha[결정]-vīriya[노력]-sati[염(念)]-upekkhā[사(捨)]- manasikāra[작의(作意)] 등의 법들이 있고, 이 법들을 차례차례로 분석하였다. 이 법들은 자각적으로 일어나고 자각적으로 유지 되다가 자각적으로 사라져 간다. 그는 이렇게 분명히 안다 - ‘참으로 이렇게 법들은 없는 동안에 생겨나고, 있는 동안에 사라진다.’라고. 그는 그 법들에 접근하지도 않고 멀어지지도 않고 의지하지도 않고 묶이지도 않고 버리지도 않고 족쇄를 차지 않고 제한되지 않은 마음으로 머문다. 그는 ‘더 높은 벗어남이 있다.’라고 분명히 안다. 그리고 이것을 많이 행함으로 인해 그것이 분명히 있게 된다.

“puna caparaṃ, bhikkhave, sāriputto sabbaso rūpasaññānaṃ samatikkamā paṭighasaññānaṃ atthaṅgamā nānattasaññānaṃ amanasikārā ‘ananto ākāso’ti ākāsānañcāyatanaṃ upasampajja viharati. ye ca ākāsānañcāyatane dhammā — ākāsānañcāyatanasaññā ca cittekaggatā ca phasso vedanā saññā cetanā cittaṃ chando adhimokkho vīriyaṃ sati upekkhā manasikāro — tyāssa dhammā anupadavavatthitā honti. tyāssa dhammā viditā uppajjanti, viditā upaṭṭhahanti, viditā abbhatthaṃ gacchanti. so evaṃ pajānāti — ‘evaṃ kirame dhammā ahutvā sambhonti, hutvā paṭiventī’ti. so tesu dhammesu anupāyo anapāyo anissito appaṭibaddho vippamutto visaṃyutto vimariyādīkatena cetasā viharati. so ‘atthi uttari nissaraṇan’ti pajānāti. tabbahulīkārā atthitvevassa hoti.

모든 색상(色想)으로부터 초월하고, 저항의 상(想)이 사라지고, 무아(無我)의 상(想) 아님에 작의하지 않고 '끝없는 허공'이라고 하면서 공무변처를 성취하여 머문다. 공무변처에는 공무변처의 상(想)-cittekaggatā[심일경성(心一境性)], phassa[촉(觸)]- vedanā[수(受)]-saññā[상(想)]-cetanā[사(思)]-citta[심(心)]-chanda[욕(欲)]- adhimokkha[결정]-vīriya[노력]-sati[염(念)]-upekkhā[사(捨)]-manasikāra[작의(作意)] 등의 법들이 있고, 이 법들을 차례차례로 분석하였다. 이 법들은 자각적으로 일어나고 자각적으로 유지 되다가 자각적으로 사라져 간다. 그는 이렇게 분명히 안다 - ‘참으로 이렇게 법들은 없는 동안에 생겨나고, 있는 동안에 사라진다.’라고. 그는 그 법들에 접근하지도 않고 멀어지지도 않고 의지하지도 않고 묶이지도 않고 버리지도 않고 족쇄를 차지 않고 제한되지 않은 마음으로 머문다. 그는 ‘더 높은 벗어남이 있다.’라고 분명히 안다. 그리고 이것을 많이 행함으로 인해 그것이 분명히 있게 된다.

“puna caparaṃ, bhikkhave, sāriputto sabbaso ākāsānañcāyatanaṃ samatikkamma ‘anantaṃ viññāṇan’ti viññāṇañcāyatanaṃ upasampajja viharati. ye ca viññāṇañcāyatane dhammā — viññāṇañcāyatanasaññā ca cittekaggatā ca, phasso vedanā saññā cetanā cittaṃ chando adhimokkho vīriyaṃ sati upekkhā manasikāro — tyāssa dhammā anupadavavatthitā honti. tyāssa dhammā viditā uppajjanti, viditā upaṭṭhahanti, viditā abbhatthaṃ gacchanti. so evaṃ pajānāti — ‘evaṃ kirame dhammā ahutvā sambhonti, hutvā paṭiventī’ti. so tesu dhammesu anupāyo anapāyo anissito appaṭibaddho vippamutto visaṃyutto vimariyādīkatena cetasā viharati. so ‘atthi uttari nissaraṇan’ti pajānāti. tabbahulīkārā atthitvevassa hoti.

다시 비구들이여, 사리뿟따는 공무변처를 완전히 초월하여 ‘끝없는 식(識)’이라고 하면서 식무변처(識無邊處)를 성취하여 머문다. 식무변처에는 식무변처의 상(想)- cittekaggatā[심일경성(心一境性)], phassa[촉(觸)]-vedanā[수(受)]-saññā[상(想)]- cetanā[사(思)]-citta[심(心)]-chanda[욕(欲)]-adhimokkha[결정]-vīriya[노력]-sati[염(念)]-upekkhā[사(捨)]-manasikāra[작의(作意)] 등의 법들이 있고, 이 법들을 차례차례로 분석하였다. 이 법들은 자각적으로 일어나고 자각적으로 유지 되다가 자각적으로 사라져 간다. 그는 이렇게 분명히 안다 - ‘참으로 이렇게 법들은 없는 동안에 생겨나고, 있는 동안에 사라진다.’라고. 그는 그 법들에 접근하지도 않고 멀어지지도 않고 의지하지도 않고 묶이지도 않고 버리지도 않고 족쇄를 차지 않고 제한되지 않은 마음으로 머문다. 그는 ‘더 높은 벗어남이 있다.’라고 분명히 안다. 그리고 이것을 많이 행함으로 인해 그것이 분명히 있게 된다.

“puna caparaṃ, bhikkhave, sāriputto sabbaso viññāṇañcāyatanaṃ samatikkamma ‘natthi kiñcī’ti ākiñcaññāyatanaṃ upasampajja viharati. ye ca ākiñcaññāyatane dhammā — ākiñcaññāyatanasaññā ca cittekaggatā ca, phasso vedanā saññā cetanā cittaṃ chando adhimokkho vīriyaṃ sati upekkhā manasikāro — tyāssa dhammā anupadavavatthitā honti. tyāssa dhammā viditā uppajjanti, viditā upaṭṭhahanti, viditā abbhatthaṃ gacchanti. so evaṃ pajānāti — ‘evaṃ kirame dhammā ahutvā sambhonti, hutvā paṭiventī’ti. so tesu dhammesu anupāyo anapāyo anissito appaṭibaddho vippamutto visaṃyutto vimariyādīkatena cetasā viharati. so ‘atthi uttari nissaraṇan’ti pajānāti. tabbahulīkārā atthitvevassa hoti.

다시 비구들이여, 사리뿟따는 식무변처를 완전히 초월하여 ‘아무것도 없다.’라고 하면서 무소유처(無所有處)를 성취하여 머문다. 무소유처에는 무소유처의 상(想)- cittekaggatā[심일경성(心一境性)], phassa[촉(觸)]-vedanā[수(受)]-saññā[상(想)]- cetanā[사(思)]-citta[심(心)]-chanda[욕(欲)]-adhimokkha[결정]-vīriya[노력]-sati[염(念)]-upekkhā[사(捨)]-manasikāra[작의(作意)] 등의 법들이 있고, 이 법들을 차례차례로 분석하였다. 이 법들은 자각적으로 일어나고 자각적으로 유지 되다가 자각적으로 사라져 간다. 그는 이렇게 분명히 안다 - ‘참으로 이렇게 법들은 없는 동안에 생겨나고, 있는 동안에 사라진다.’라고. 그는 그 법들에 접근하지도 않고 멀어지지도 않고 의지하지도 않고 묶이지도 않고 버리지도 않고 족쇄를 차지 않고 제한되지 않은 마음으로 머문다. 그는 ‘더 높은 벗어남이 있다.’라고 분명히 안다. 그리고 이것을 많이 행함으로 인해 그것이 분명히 있게 된다.

“puna caparaṃ, bhikkhave, sāriputto sabbaso ākiñcaññāyatanaṃ samatikkamma nevasaññānāsaññāyatanaṃ upasampajja viharati. so tāya samāpattiyā sato vuṭṭhahati. so tāya samāpattiyā sato vuṭṭhahitvā ye dhammā atītā niruddhā vipariṇatā te dhamme samanupassati — ‘evaṃ kirame dhammā ahutvā sambhonti, hutvā paṭiventī’ti. so tesu dhammesu anupāyo anapāyo anissito appaṭibaddho vippamutto visaṃyutto vimariyādīkatena cetasā viharati. so ‘atthi uttari nissaraṇan’ti pajānāti. tabbahulīkārā atthitvevassa hoti.

다시 비구들이여, 사리뿟따는 무소유처를 완전히 초월하여 비상비비상처(非想非非想處)를 성취하여 머문다. 그는 그 증득에서 sati하며 일어난다. 그는 그 증득에서 sati하며 일어나서 과거에 소멸하고 변해버린 그 법들을 관찰한다. - ‘참으로 이렇게 법들은 없는 동안에 생겨나고, 있는 동안에 사라진다.’라고. 그는 그 법들에 접근하지도 않고 멀어지지도 않고 의지하지도 않고 묶이지도 않고 버리지도 않고 족쇄를 차지 않고 제한되지 않은 마음으로 머문다. 그는 ‘더 높은 벗어남이 있다.’라고 분명히 안다. 그리고 이것을 많이 행함으로 인해 그것이 분명히 있게 된다.

“puna caparaṃ, bhikkhave, sāriputto sabbaso nevasaññānāsaññāyatanaṃ samatikkamma saññāvedayitanirodhaṃ upasampajja viharati. paññāya cassa disvā āsavā parikkhīṇā honti. so tāya samāpattiyā sato vuṭṭhahati. so tāya samāpattiyā sato vuṭṭhahitvā ye dhammā atītā niruddhā vipariṇatā te dhamme samanupassati — ‘evaṃ kirame dhammā ahutvā sambhonti, hutvā paṭiventī’ti. so tesu dhammesu anupāyo anapāyo anissito appaṭibaddho vippamutto visaṃyutto vimariyādīkatena cetasā viharati. so ‘natthi uttari nissaraṇan’ti pajānāti. tabbahulīkārā natthitvevassa hoti.

다시 비구들이여, 사리뿟따는 비상비비상처를 완전히 초월하여 상수멸(想受滅)을 성취하여 머문다. 지혜로써 보아 번뇌를 완전히 멸진하였다. 그는 그 증득에서 sati하며 일어난다. 그는 그 증득에서 sati하며 일어나서 과거에 소멸하고 변해버린 그 법들을 관찰한다. - ‘참으로 이렇게 법들은 없는 동안에 생겨나고, 있는 동안에 사라진다.’라고. 그는 그 법들에 접근하지도 않고 멀어지지도 않고 의지하지도 않고 묶이지도 않고 버리지도 않고 족쇄를 차지 않고 제한되지 않은 마음으로 머문다. 그는 ‘더 높은 벗어남이 없다.’라고 분명히 안다. 그리고 이것을 많이 행함으로 인해 그것이 분명히 없게 된다.

“yaṃ kho taṃ, bhikkhave, sammā vadamāno vadeyya — ‘vasippatto pāramippatto ariyasmiṃ sīlasmiṃ, vasippatto pāramippatto ariyasmiṃ samādhismiṃ, vasippatto pāramippatto ariyāya paññāya, vasippatto pāramippatto ariyāya vimuttiyā’ti, sāriputtameva taṃ sammā vadamāno vadeyya — ‘vasippatto pāramippatto ariyasmiṃ sīlasmiṃ, vasippatto pāramippatto ariyasmiṃ samādhismiṃ, vasippatto pāramippatto ariyāya paññāya, vasippatto pāramippatto ariyāya vimuttiyā’ti. yaṃ kho taṃ, bhikkhave, sammā vadamāno vadeyya — ‘bhagavato putto oraso mukhato jāto dhammajo dhammanimmito dhammadāyādo no āmisadāyādo’ti, sāriputtameva taṃ sammā vadamāno vadeyya — ‘bhagavato putto oraso mukhato jāto dhammajo dhammanimmito dhammadāyādo no āmisadāyādo’ti. sāriputto, bhikkhave, tathāgatena anuttaraṃ dhammacakkaṃ pavattitaṃ sammadeva anuppavattetī”ti.

비구들이여, ‘그는 성스러운 계(戒)에서 자재를 얻고 완성을 얻었으며, 성스러운 삼매에서 자재를 얻고 완성을 얻었으며, 성스러운 지혜에서 자재를 얻고 완성을 얻었으며, 성스러운 해탈에서 자재를 얻고 완성을 얻었다.’라고 바르게 말하는 자가 어떤 자를 말한다면, 그는 사리뿟따를 두고 ‘그는 성스러운 계(戒)에서 자재를 얻고 완성을 얻었으며, 성스러운 삼매에서 자재를 얻고 완성을 얻었으며, 성스러운 지혜에서 자재를 얻고 완성을 얻었으며, 성스러운 해탈에서 자재를 얻고 완성을 얻었다.’라고 바르게 말해야 한다. 비구들이여, ‘그는 세존의 아들이고, 적출이고, 입으로 태어났고, 법에서 태어났고, 법에 의해 생겨났고, 법의 상속자이지 재물의 상속자가 아니다.’라고 바르게 말하는 자가 어떤 자를 말한다면, 그는 사리뿟따를 두고 ‘그는 세존의 아들이고, 적출이고, 입으로 태어났고, 법에서 태어났고, 법에 의해 생겨났고, 법의 상속자이지 재물의 상속자가 아니다.’라고 바르게 말해야 한다. 비구들이여, 사리뿟따는 여래의 위없는 법륜(法輪)을 바르게 계속해서 굴릴 것이다.

idamavoca bhagavā. attamanā te bhikkhū bhagavato bhāsitaṃ abhinandunti.

세존께서는 이와 같이 설하셨다. 그 비구들은 흡족한 마음으로 세존의 말씀을 크게 기뻐하였다.

Comments